| Šo stāstu esmu nolēmis veltīt vientuļajiem kokiem Latvijas laukos. Katrs, kurš ir apceļojis Latviju, noteikti būs redzējis vientuļus, bet tāpēc ne mazāk skaistus, kokus Latvijas laukos. Visbiežāk šie vientuļie koki ir ozoli, tāpēc par tiem jāuzraksta nedaudz sīkāk tieši Latvijas kontekstā. Kā informācijas avotu izmantoju vietni SPĒKOZOLS. Kā sena teiksma, kā varbūtēja patiesība vecajās vēstures grāmatās tiek aprakstīts tas laiks par Latviju, kad te ienāca baltu ciltis un kļuva par latviešiem. Tad visur Zemgali un Kurzemi, un daļēji Vidzemi esot klājuši nebeidzami ozolu mūžameži. Neauglīgos smilšu pakalnos bijuši pirmatnējie priežu sili, bet zemākajās vietās – ozoli, ozoli, ozoli. Pirmie Zemgales zemkopji tad kļuva par šīs zemes iekopējiem, atstumdami mednieku – somugru – ciltis uz ziemeļiem un neauglīgiem piejūras apgabaliem. Kur auga ozoli, tur zemnieki zemgaļi atrada auglīgu zemi. Daudzas latvju sētas ir zudušas vai nolīdzinātas ar zemi, bet sirmie dižozoli, kā dzīvi neskartās dabas un laikmeta pieminekļi ar stiprām saknēm kā enkura tauvām turas tajās vietās un apliecina Dzimteni: rāda senču mājvietas vai pieguļnieku vietas, vai iezīmē robežu punktus. Vēl zaļo daudzi senču svētozoli: Andumu Upurozols Lībagu pagastā, Sīmanēnu Svētozols Valmieras pagastā, Atpiķu Upurozils Trikātas pagastā un daudzi citi. Vislielāko resnumu, kuplumu un vecumu sasniedz ozoli. Paši sirmākie ozoli ir visvecākā dzīvība Latvijā. Tāpēc tie ir vissvētākie koki latviešiem, līviem, lietuviešiem un visām baltu cilšu tautām no Okas un Volgas austrumos līdz Oderai un Elbai rietumos. Ozoli svēti bija lielākajai daļai ziemeļu puslodes tautu. Šiem kokiem ir visstiprākā, plašākā un dziļākā sakņu sistēma, kas var sasniegt 40 un pat 50 m dziņumu no milzeņa stumbra. Ozoliem ir visstiprākās un cietākās zaru rokas, vissmagākā koksne, kā arī visbiezākā, viskrevečainākā miza. Ozoliem ir vissīvākā sula, un arī tāpēc ozoli dzīvo visilgāko mūžu. Ozoli ir raksturīgs mūsu ainavas elements, Latvijas svēteļu koki. Nekur citur nav tik daudz stārķu ligzdu kā ozolos. Nekur citur pasaulē nav tik daudz stārķu ligzdu kā Latvijā. Tie ir pūču un ūpju koki, jo gandrīz vai katrā otrajā dižozolā un dobumainajā ozolā mitinās teiksmainie naktsputni. Maija otrajā pusē pūču bērni iznāk no ligzdām. Pacietīgi izsekojot zarus, kamēr lapas vēl nav saplaukušas un ozoli zied, izdodas ieraudzīt svinīgi sēdošas klusās pūces kā no pasaku grāmatas vāka. Lielo ozolu dobumos nereti mājo arī brīnumainie lidojošie zīdītāji – sikspārņi. Zināmi gadījumi, kad ozolu dobumos cālīšus perē meža pīles. Ozols ir dārgu, sarkanā grāmatā ierakstītu dzīvību miteklis. Izrādās, ka veco ozolu dobumos mājo retās piepju, ķērpju un kukaiņu sugas, kuras ierakstītas Eiropas Savienības valstu aizsargājamo augu un kukaiņu sarakstos. Apbrīnojama ir ozolu izturība. Ir desmitiem tādu veco ozolu, kuru dobumus necilvēki ir vairāk kārt dedzinājuši, tāpēc no stumbra pāri palikusi tikai puse, vai vēl mazāka daļa. Kā milzīga melni apogļojusies sile ozola stumbra sloksne sniedzas pret debesīm, bet ozols zaļo un nekrīt. Dažreiz ozolam pēc dedzināšanas pāri palicis tikai viens zars, bet saknes to baro. |
 |